Pagātnes fakti šodienai. Osvalds Kravalis.

Mūsdienu latgaliešu literārās tradīcijas patriarhs un iekustinātājs, šīs paaudzes literātu, kā O. Seiksts, V. Lukaševičs, skolotājs, koč pats vēļ praktikants Osvalds Kravalis (1942–2008) dzejā ir teicis: Kas sevī stōv, tys satur pasauļs āku. (1988)

5.augustā vārda diena Osvaldiem, pēc PMPL datiem, Latvijā kā vienīgā šī vārda īpašnieki ir vien 584 Osvaldi. Neskatoties, ka tas ir latgaliešiem netipisks personvārds, Latgalē Osvalda vārdu nes mūzikas festivāls (Baltinavā kopš 1995. g.) un spēcīgas kultūras personības.

Rīgā O. Kravalis bija kļuvis par atzītu literatūrzinātnieku un kritiķi, bet pirmais no Rīgas latgaliešiem pārcēlās atpakaļ uz dzimto Latgali. Dzejnieks kopš 1988. g. dzīvoja Daugavpilī, kļuva par Daugavpils teātra literārās daļas vadītāju. Viņš izveidoja Daugavpils un Ludzas literārās apvienības, 1992. g. – Latgales rakstnieku organizāciju „Dveiņuva“, tā izdeva žurnālu „Jaunuo Dzeive“ (iznāca trīs numuri).

Osvalda populārākais teksts ir „Pīmiņ, bruoļ!“, ko vairāk zina kā Māra un Valda Muktupāvelu dziesmu. Viņa darbi gana daudz palikuši rokrakstos, publicētajos (pseidonīmi Ontunejs Rīkstāns, Ašvins Voldajs, Ošvolds Dveiņuvs) atklājas īpatnēja filozofija, tekstos jāspēj atšifrēt pārnestās nozīmes. Viņa filozofiju saista ap divām lietām – dvīņi un Daugava.

Dvīņu tēlu saista arī ar personības dubultumu, Osvalda dabā bija vienlaikus atrasties abpus robežai. Par to izvilkumi no O. Seiksta apceres: Osvalda nadefinejameiba atsakluoj jau nu vierspuseigu biobibliografisku datu – Ašvolds Dveiņuvs nav Ontunejs Rīkstāns. Dveiņu dveiņs – reizē pats i cyts, es i naes. A vyspuor jys ir literaturkritiks, vysmoz da 1983. goda, kod nūmyra Ojārs [Vācietis – S. Ū.].

Osvalda byuteiba nav vaicojama saraksteitajā. Gruomota ir papeirs, svareigs ir cylvāks. Osvalds vaicojams kusteibā. (..)

Osvalds sovuolp ir raudzejs byut vīnlaik nazs i maize, zivs i iudiņs, dzejnīks i karuotuojs. Vairuok par izadūšonu mani puorsteidz īsadreikstiešona. Es reizi jam, smogi pīkautam, nūvaicuoju, parkū jys īdzeršonys laikā īsalaide streidā ar krīvu atvalinuotajim oficerim. Jys atsaceja, ka šam tok vajadzejs zynuot, kū jī var izdareit ar myusim vysim.

Arī Daugavu Osvalds sauc par dvīni – Dveina, Dveiņuva. 20. gs. 80. g. vidū Osvalds kopā ar dzejniekiem V. Dzērvinīku un S. Kalvānu aizbrauca līdz Daugavas iztekai Valdaja augstienē. 20. gs. 70.–80. g. folkloras kustības dalībniekiem tas bija savdabīgs svētceļojuma maršruts. Došanās uz augšteci ir grūta iršanās pretī straumei, bet atgriešanās pie pirmavota. Osvalds uzturēja mītu par latgaļu pirmdzimteni un apsolīto zemi, garīgo centru Valdajā, kur cilvēki dzīvo bez naida, palīdzot viens otram, saskaņā ar sevi un apkārtni. Latgalieša dzīvesveida modeli atklāj dzejolis „Augšanceļūtīs“:

Mīļoj tāvu zemi, mīļoj, bruoleit boltais,

Mīļoj muotis volūdu… un vyss!

Tod tev zvīgdams atskrīs kumeļs koltais

Un tovs gunkurs naizdziss…

Lidijas Aglonietes atmiņas par brālēnu Osvaldu lasiet žurnāla „A12“ 2016. g. augusta/septembra (nr. 25) numurā.

Saule izkapts kātā, 1991, 54.

Latgaliešu literatūras un literārās (rakstu) valodas izpētes problēmas, 1996, 92–98.

Pagrauda, 1999, 182.

Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca, 2012, 84–93.

Olūts, 1992, nr. 8, 114.

 

 

 krasainais_logoSandra Ūdre,

žurnāls „A12“

Foto: V. Lukaševiča personiskais arhīvs