Pagātnes fakti šodienai. Leonards Latkovskis.

Par 1991. gada 30. jūlijā mūžībā aizgājušo profesoru Leonardu Latkovski (1905–1991) varētu teikt paša pierakstītu un komentētu latgaliešu teicienu: Jam nabyus laika nūmērt.

Latkovskis dzimis 1905. g. 14. septembrī Varakļānu pagasta Bokānos kā sestais 9 bērnu ģimenē (arī pašam būs 9 bērni), jau piecu gadu vecumā visus pārsteidz ar trīs valodu zināšanu – latviešu, poļu un krievu. Pateicoties izcilām valodu apgūšanas spējām, Leonhards zinās 18 valodas.

Ar visas saimes atbalstu 1926. g.  Leonhards iestājas Latvijas Universitātē Klasiskās filoloģijas nodaļā. Šajā gadā arī uzraksta pirmās publikācijas, mūža beigās to būs tūkstoši. Paralēli studijām 1928. g. sāk strādāt par skolotāju ģimnāzijās un dara dažādus citus darbus. 1935. g. ar izcilību iegūst Mg. philol. Plānus iegūt doktora grādu izjauc Otrā pasaules kara notikumi.

1944.g. Leonards ir Kārsavas ģimnāzijas direktors un četru bērnu ģimenes galva. Kaut jaunākajam, dēlam Leonhardam, tolaik ir tikai gadiņš, jādodas bēgļu gaitās. Pēc Vācijas bēgļu nometnēm ceļš noslēdzas ASV Kentuki pavalstī, 1950. g. Belarminas koledžā Luisvilā atrod bibliotekāra darbu, bet enciklopēdiskās erudīcijas un izcilo valodu zināšanu dēļ uzreiz kļūst par mācībspēku. Iesaistās emigrācijas sabiedriskā dzīvē – dibina Kentuki latviešu klubu, ilgus gadus ir tā prezidents; iesaistās Amerikas Latviešu katoļu asociācijas aktivitātēs; pats nozīmīgākais – dibina Latgales Pētniecības institūtu (1960) un kļūst par tā prezidentu. Raksta tematiski daudzveidīgi un ļoti ražīgi, piemēram, „Acta Latgalica“ 2. sējumā publicēti 15 viņa rakstu vien. Jāpiebilst, ka tolaik nav elektronisku saziņas iespēju. LPI viceprezidents Miķelis Bukšs dzīvo Zviedrijā, bet izdevējs Vladislavs Locis – Vācijā, manuskripti un visa veida vēstules arī citiem biedriem jāsūta pa pastu. Bet Leonardam atliek laiks pat hobijam – cept rudzu maizi un dažādus pīrādziņus. Laikrakstā „Latgolas Bolss“ un žurnālā „Dzeive“ Leonards garos turpinājumos publicē bērnu rotaļu aprakstus, interesantus un aizmirstus Varakļānu puses vārdus, piemēram: kākōns – cylvāks, kas sovā gaitā stypri ļūgōs, īt kai palākdams; nabarāgs – navareigs, fiziski defektivs; krovolga – navajadzeiga līta; dzīrgani – plōna lada kōrteņa uz yudiņa, nūdzīrganēt – nūsaļt ar plōnu lada kōrteņu; sviļčs – tīvs cylvāks; izpora – pērts slūta u. c.

Interviju ar viņa dēlu, nu jau arī aizsaulē aizgājušo Hūda koledžas vēstures profesoru Leonhardu Latkovski, lasiet žurnāla „A12“ 2014. g. oktobra/novembra nr. 14.

Varakļāni un varakļānieši, 2002, 278–281.

Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca, 2012.

 krasainais_logoSandra Ūdre,

žurnāls „A12“

Foto no Leonharda Latkovska personiskā arhīva: Latkovsku ģimene 1957. g. septembrī Luisvilas mājas dārzā, Leonards ar Stefāniju klēpī