ES UN MĒS
Ināra Groce, Amanda Anusāne
Pēteris Keišs ir neskaitāmu Latgalei nozīmīgu pasākumu iniciators un organizators, darbojās pieminekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanā, organizēja pasaules latgaliešu saietu, izdeva Franča Trasuna rakstu sējumus. Pētera aizraušanās kopš bērnu dienām ir vēsture, toties aktīvais mūžs ir veltīts kultūrai. Pēteris ir labs stāstnieks, atceras notikumus detaļās un noskaņās – to dzīvo vēsturi, kas ietekmē arī mūsdienu cilvēka identitātes kodu. Dzimtā vieta ir Baltinavas pagasts, saruna sākas par dzimtu un latgaliskā apzināšanās saknēm. Piedzīvotais veido dzīvās vēstures ainas caur viena cilvēka mūžu.
Ja pie labas veselības, Pēterim ir tradīcija apmeklēt ikrīta dievkalpojumus Rēzeknes baltajā katoļu baznīcā. Pēc tam ieskriet uz tikšanos pie latgaliešu grāmatizdevēja Jāņa Elkšņa vai vietējās avīzītes redakcijā. “Es centīgi turos pie lasīšanas. Bīstami mazs to lasītāju un arī iedzīvotāju skaits ir palicis. 700 eksemplāru jau ir labi grāmatas izdevumam. Man pie gultas vienmēr stāv Latvijas katoļu draudzes grāmata, kad neesmu omā, atšķiru un palasu, kā būvējuši un cēluši un cik daudz ir izdarījuši. Un kas mēs esam? Tie cilvēki patiesi strādāja tajos laikos.”
Mūžs kultūrā
“Garajā mūžā piedzīvoju vairākas iekārtas, kultūrā darbojos jau 62 gadus, tagad arī vēl šo to papurinu. Nevienā citā darbā nebūtu saticis tik daudz viedu cilvēku kā kultūrā. Kur gan es satiktu gudru teologu un dažādus māksliniekus – noteikti kultūrā! Biju ieņēmis galvā, ka Rēzeknē tāpat kā Rīgā visi mākslinieki un teātri ir vajadzīgi. Aicināju un viņi brauca, neizdevās tikai tikties ar Veltu Līni, jo viņa nelasa dzeju. Katrs kādu ieteikumu atstājis. Elza Radziņa par vasarnīcas iekārtošanu: “Savā vasaras mājā neaizmirstiet pagrabu, latvietim noteikti ir vajadzīgs pagrabs”. Lidija Freimane: “Noteikti iebūvējiet malkas plīti, īstās pankūkas ir tikai uz malkas plīts. Ja jums tāpat kā man tā māja būs nojaukta, aizbrauciet, uzklājiet segas tajā vietā un pasēdiet tur dienu, tas ir vajadzīgs, tas jūs bagātinās”. Un ko varēja no Pāvula dzirdēt, kas par bagātību!”
Pētera Keiša dzimtā puse ir Muorkova, Jaunlatgales apriņķa ciems (tagad – Baltinava). “Esmu visīstākais zemnieku bērns, ģimenei bija 28 hektāri zemes, tēvs saimniekoja, jo vectēvs nomira vēl pirms kara. Tēvu neatceros, bija leģionārs, viņu paņēma 1944. gadā. Padomju karaspēks gāja virsū, un no vācieša nevarēja atpirkties. Sākumā, kad trīs bērni, tad karā neņēma, kara beigās jau ņēma visus. Atceros, ka zirgs sajūgts stāvēja pie žoga, tēva seju neatceros un sapņos neesmu redzējis. Pēdējo vēstuli saņēmām no Lietuvas, rakstīja un uztraucās, vai tīrums it apstrādāts. Atmodas laikā uzzināju aptuveno vietu, kurā tēvs krita. Kapa vietas nav, tikai varu pārbraukt pāri tam tiltam, kur stāvēja kara daļa. Mums kā bērniem neko nestāstīja, lai neizrunātu. Stāstīja, ka tēvs aizgāja karā, kurā pusē un kā, to jau tikai vidusskolā sākām saprast.”
