Raksta autors: Ināra Volkova, žurnals “A12”.
Somija mums ir pati tuvākā mums no ziemeļvalstīm un vienkāršos, atvērtos somus bieži vien salīdzina ar latgaliešu raksturiem. Somijai ir viena liela priekšrocība, tās sniegainajos apgabalos dzīvo Ziemassvētku vecītis. Somi lepojas, ka viņiem pieder skarbo ziemu skaistums un siltāko zemju iedzīvotāji Somiju izvēlas par tūrisma galamērķi tieši pirms un pēc Ziemassvētkiem, jo trešdaļa no valsts teritorijas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka. Lai iepazītu īstu Somijas dabu, ir jābrauc ārpus Helsinkiem vai populārajām pilsētām. Ziemeļbriežu gadu simtiem jau audzē briežkopji, kā arī šie dzīvnieki ir sastopami brīvā dabā nacionālajos parkos. Kaino reģions un Kuhmo pilsēta ir Somijas robežlīnijas ar Karēliju un tieši šeit ir skaistāka savvaļas daba un daudzas ziemeļbriežu fermas. Par gardajām sūnām mežos nākas konkurēt gan fermās, gan savvaļā mītošajiem dzīvniekiem. Pēc nesenajiem aprēķiniem, savvaļā mīt ap 700 ziemeļbriežiem, bet fermās audzē 300 000 salaveča iejūga vilcējus. Tā kā no agra pavasara līdz novembrim arī saimniecību brieži ganās Somijas mežos, tad tos var atšķirt tikai pēc kaklasiksnas un GPS raidītāja.
Kuasamo apkārtnē ir vairāki desmiti ziemeļbriežu audzētavas, kuras uzņem apmeklētājus, kaut gan kopumā vismaz 60 zemnieki audzē briežus. Briežu kopējiem nemēdz būt brīvdienas, jo ziemu dzīvnieki pavada aplokos un ir jārūpējas par ēdiena sagatavošanu, vasarā par aploku sakopšanu. Ziemeļbriežu saimniekiem ir ticējums, ka nedrīkst stāstīt, cik tad saimniecībā esot briežu, tas nav uz labu. Kaut gan briežkopjus jau sen ir skārusi ES lauksaimniecības politika un dzīvnieku audzēšanai ir kvotas un tās nedrīkst palielināt. Tāpēc daļa briežu nonāk kautuves, bet skaistākie un draudzīgākie vizina ragavās tūristus vai ļaujas samīļošanai. Ziemeļbriežu mīļākā barība ir sūnas. Sūnas parasti aug uz vecākām eglēm un mežos. Diemžēl, palielinoties mežizstrādei, egļu skaits, kuras apsūno, samazinās, tāpēc briežiem ne vienmēr pietiek barības. Ir saimniecības, kuras lasa sūnas un pārdot briežu audzētājiem. Briežus izvieto dalītos aplokos – atsevišķi briežu mātes, atsevišķi tos, kurus izmantos pajūgiem un apmeklētāju vizināšanai ziemai, atsevišķi gaļas nolūkiem. Mēneša vecus briedēnus katrs īpašnieks ausīs iezīmē ar savas saimniecības zīmolu. Katram ir savs zīmogs, ar kuriem tiek iezīmēti ziemeļbrieži. Sūnas ir briežu iecienītākais ēdiens.
Viesojamies vecā briežkopju dzimtas Sato un Mikas mājā. Tā ir iekārtota minimālisma stilā un var tikai apbrīnot, ka tajā pietika vietas sešiem cilvēkiem. Uz sienas karte ar saimniecības plānu un aplokiem, kādā veidā ganīt un dzīt mežos sezonā ziemeļbriežus. Šobrīd ēka pārvērsta par suvenīru veikalu un iecienītākais vietējo amatnieku piedāvājums ir adītās zeķes un cimdi, kā arī briežādas. Ja tūristiem ziemeļbriežu āda ir kā suvenīrs, tad lauku mājās tā kalpo kā silta sega vai pārklājs, uz kura sildīties. Ziemeļbriežus te audzē no paaudzes paaudzē. Tā ir īpaša tuvība ar dabu, mežu un dzīvniekiem. Un daba te ir skarba, sniegs turas līdz par jūnijam. Maijā ziemeļbriežus izlaiž mežos, kur dzimts mazie briedēni. Ir bijuši gadījumi, kad sniegā mazuļi nosalst. Bet skarbajai ziemai ir savs, neatkārtojamais skaistums. Zaļās debesis ziemeļblāzmā ir bieža parādība un priecē briežu audzētājus.
Raksts sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības finansiālu atbalstu no Latvijas budžeta līdzekļiem projektā “Robežlīnijas”.