Autori: Aija un Oskars Apeiņi
Līdzīgi kā ikviena cilvēka ikdienas gaitās ir baltās un tumšās dienas, tā arī tautu un valstu likteņgaitās ir vēstures lappuses, kas rakstītas sāpju un ciešanu vārdiem. Latvijas, Lietuvas un Polijas tautām šādu notikumu virkne aizsākās 20. gadsimta 30. gadu beigās un turpinājās līdz 90. gadu sākumam. Vairāk nekā 50 gadi, no Otrā Pasaules kara sākuma līdz PSRS sabrukumam, ir tumsas laiks, ko raksturo ar vārdiem – okupācija, genocīds, holokausts, deportācijas, terors, rīcības un vārda brīvības liegšana.
Atcerēties, saprast un mācīties no šī laikmeta notikumiem bija galvenais uzdevums, kas iezīmējās pārrobežu projekta “Pagātne kopējai nākotnei” darbībā. Darbībā, kurā aktīvi iesaistījās jaunieši no Latvijas, Lietuvas un Polijas.
Pēc tikšanās reizēm Polijā un Latvijā, projekta dalībnieki 15. un 16. jūnijā pulcējās Lietuvā – Viļņā un Ķēdaiņos. Jauniešiem, projekta dalībniekiem, šī tikšanās reize nebija emocionāli viegla, jo pavēra skatu uz traģiskajiem notikumiem Lietuvā, kas norisinājās Otrā pasaules kara laikā un Padomju okupācijas gados. Arī vizītes pirmā diena – 15. jūnijs ir Okupācijas un genocīda piemiņas diena Lietuvā. 1940. gada 15. jūnijā Padomju savienība okupēja Lietuvu.

Pirmais objekts, ko projekta dalībnieki apmeklēja Viļņā bija Tuskulēnu memoriālais komplekss, ko veido 1825. gadā uzbūvētā Tuskulēnu muiža un to iekļaujošais Miera parks. Muiža un piegulošā teritorija no 1944. gada atradās padomju okupācijas režīma represīvās iestādes NKVD (VDK) pārziņā. Īstenojot teroru un represijas pret jaunajam padomju režīmam nevēlamajām personām, triju gadu laikā muižas parkā tika slepeni aprakti vairāk nekā 700 režīma nogalinātie upuri. Mūsdienās, pēc Lietuvas valsts neatkarības atjaunošanas, tika veikti vēsturiskās izpētes un arheoloģisko izrakumu darbi. Šajā laikā atklātas 724 personu mirstīgās atliekas. Lai godinātu upuru piemiņu, 2004. gadā memoriāla teritorijā atklāta kapela ar kolumbāriju un veikti pārapglabāšanas darbi. Kapelas griestus rotā mozaīka “Trīsvienība” – lidojumā savijušies triju putnu – vanaga, pūces un gulbja spārni, kas ir simbolisks likteņa, laimes un brīvības atainojums.
Vēlāk projekta dalībnieki apmeklēja Genocīda upuru muzeju. Muzejs atrodas bijušajā VDK ēkā, kurā 50 gadu garumā tika plānoti un īstenoti padomju okupācijas režīma noziegumi. Ēkas pagrabos, apakšējos stāvos un iekšpagalmā darbojās VDK iekšējais cietums. Te atradās arī nāves sodu izpildes vieta. Muzeja ekspozīcijas un savāktās liecības sniedza plašu ieskatu vēstures notikumos kopš 20. gadsimta vidus, kad Lietuva zaudēja valstisko neatkarību un lietuviešu neatlaidīgo un mērķtiecīgo cīņu par savas valsts suverenitātes atjaunošanu.
Lietuvas apmeklējuma otro dienu projekta dalībnieki pavadīja Ķēdaiņos – vienā no vecākajām Lietuvas pilsētām. Šeit, kopš 14. gadsimta harmoniski sadzīvojušas un pilsētvidi veidojušas daudzas tautas un reliģiskās konfesijas – lietuvieši, poļi, ebreji un krievi ar katoļu, jūdaisma un pareizticības tradīcijām. Turklāt Ķēdaiņi bija lielākais Lietuvas protestantisma centrs, kurā 16. un 17. gadsimtā ieradās skotu protestanti, kuri saglabāja savu identitāti vēl līdz 19. gadsimta vidum. Diemžēl Otrais pasaules karš un tam sekojošās okupācijas gadi nesa neatgriezeniskus zaudējumus gan pašai pilsētai, gan tās iedzīvotājiem. Liecības par šiem notikumiem glabājas un ir apskatāmas Ķēdaiņu reģionālajā muzejā.
Muzeja filiālē – Ķēdaiņu daudzkultūru centrā, kas atrodas bijušās ebreju sinagogas ēkā, projekta dalībnieki sanāca kopā uz noslēguma pasākumu, lai apkopotu paveikto un dalītos gūtajā pieredzē. Notika pārvietojamās izstādes “Pagātne kopējai nākotnei” un tāda paša nosaukuma videofilmas prezentācija. Minēta izstāde ir visu triju valstu projekta dalībnieku – skolu jauniešu kopdarbs, kuru savāktās liecības par traģiskajiem 20. gadsimta notikumiem, tagad varēja redzēt vienkopus. Savukārt projekta gaitā tapusī videofilma ilustrē Otrā pasaules kara notikumus Polijā, Lietuvā un Latvijā, atklājot tā cēloņus, gaitu un sekas.
Pasākuma turpinājumā pārrobežu projekta vadītājs un Ķēdaiņu reģionālā muzeja direktors Rimants Žirgulis prezentēja Ķēdaiņu karti, kurā interaktīvi apkopota informācija par 21 pilsētas objektiem, kas cieta Otrā pasaules karā un tai sekojošās okupācijas laikā. Kopprojekta laikā tika izveidota arī pastkaršu sērija, kas ir simboliska liecība, traģiskajiem notikumiem tautu, dzimtu un atsevišķu cilvēku likteņos.
Daudziem pasākuma dalībniekiem ilgi atmiņā paliks rakstnieka un aktiera Arkādija Vinokura (Arkadijus Vinokuras) performance “Arkada kungs un Holokausts”. Nelielā mīma priekšnesumā nepastarpināti un tieši tika izpaustas sāpes, šausmas un posts, ko ebreju tauta piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā. Pēc izrādes, uzrunājot klātesošos un it īpaši jauniešus, izskanēja aicinājums nebūt vienaldzīgiem un veikt apzinātu izvēli starp labo un ļauno. Nebūt vienaldzīgiem un atcerēties par patiesajām vērtībām, gan ikvienā ikdienas rīcībā, gan notikumos, kas var ietekmēt veselas tautas un valsts likteni.
Atceroties baisos ebreju genocīda notikumus, projekta dalībnieki apmeklēja Holokausta upuru piemiņas vietu Daukšiai ciematā. Te uzstādītā, no metāla plāksnēm veidotā, siena ar tajā izcirstajiem ebreju vārdiem un uzvārdiem, ir piemiņa tiem 2076 Ķēdaiņu un pilsētas apkaimes ebrejiem – pieaugušajiem un bērniem, kurus 1941. gada 28. augustā nogalināja nacisti un viņu atbalstītāji.
Projektam noslēdzoties, Ķēdaiņu pilsētvidē izveidoti divi jauni mākslas objekti, kas vienlaicīgi arī iemūžina liecības par Otrā pasaules kara notikumiem. Pirmais objekts – “Dāvida zvaigzne”, kas uzstādīts Vecā Tirgus laukumā, liks atcerēties par ebreju genocīdu 1941. gadā. Otrais – simboliska konstrukcija pilsētas parkā, kuras siluetā var redzēt fon Totlebenu pils aprises. Šo unikālo arhitektūras ansambli 1944. gada 30. jūlija atkāpjoties uzspridzināja nacistu armija.
Pārrobežu projektā Latviju pārstāvēja un aktīvi tajā darbojās arī Nautrēnu vidusskolas 11. klases skolnieces Aija Urtāne un Sandra Timša. Svarīgs ir viņu redzējums par gūto pieredzi:
Aija Urtāne
Esmu gandarīta, ka piedalījos projektā “Pagātne kopējai nākotnei”, jo Otrā pasaules kara notikumi skāra arī manas vecmammas ģimeni. Projekta noslēguma dienās Viļņā un Ķēdaiņos izjutu, ka arī es esmu ieguldījusi darbu, lai jaunieši caur sakropļotajiem cilvēku likteņiem atcerētos un iepazītu sarežģīto laiku, ko pārdzīvoja un kurā vēlējās izdzīvot cilvēki. To pierādīja projekta dalībnieku savāktie materiāli. Emocionāli smagi jutos Tuskulēnu kompleksā Viļņā, klausoties par KGB izstrādāto sistēmu cilvēku iznīcināšanā un redzot tam pierādījumus.
Sandra Timša
Piedalīšanās projektā “Pagātne kopējai nākotnei” man deva iespēju atkal pārliecināties par mūsu kaimiņu tautu līdzīgajām likteņgaitām. Genocīda upuru muzejā iepazinu to nežēlību un brutalitāti, ar kādu mērķtiecīgi tika iznīcināti cilvēki. Ieslodzīto kameras, virsnieku un sargu kabineti, izmeklēšanas un pirkstu nospiedumu noņemšanas telpas, arī polsterētu kamera, kur ieslodzītie tika spīdzināti, – viss ir liecība ne tikai par cilvēku nogalināšanas izsmalcināto mašinēriju, bet arī aicinājums to neaizmirst.
