Sandra ūdre. Foto: Māris Justs

30.gados, kad kapusvētku tradīcija tikai vēl veidojās, latgaliešu presē rakstīja: Kopūs jyutama tei myužeiba un mīrs, kū cylvāks šymā dzeivē naapzineigi meklej, bet navar atrast un tōpēc ir naapmīrynōts un nalaimeigs.

Izkleist ļaudis. Kopsāta kļyust vīntuleiga. Tikai appuškōtōs dūbes un teirī celeni palykuši vēļ kai atmiņa nu kopu svātkim. Un kotra svātku daleibnīka sirdī ari palīk kas skaists un gaišs.

Vasara ir kapusvētku laiks, un vienkāršie lūgšanu vārdi savu aizgājēju labā iespiežas atmiņā pat tiem, kas nav čakli baznīcā gājēji. Tomēr ar vārdiem „škeisteišonas guņs“ un „myužeigu duseišonu“ latgaliskās lūgšanu grāmatās nav bijis tik vienkārši.

Tomēr daudzās vecās lūgšanu grāmatās škeisteišonas guņs saukta par slaucamu guni. Šāda apzīmējuma rašanos saista ar tulkotāja kļūdu, jo poliski czyścić nozīmē ‘tīrīt’. Vajadzēja būt teireišonas guņs. Acīmredzot tulkotājs pazinis tikai vārdu slauceit, kas daļēji arī nozīmē tīrīšanu, kad runa ir par dubļu, putekļu un citu netīrumu slaucīšanu, bet sajaucis ar vārdu slaukt.

Savukārt 19. gs. poļi, kas pratuši latviešu valodu, brīnījušies par vārdu salikumu myužeiga dusiešona, ko viņi izpratuši „mūžīgu žņaugšanu“ (poļu dusić ‘žņaugt’). Kādas draudzes priesteris pat gribējis šo pārpratumu labot, svētdienas sprediķī ieteicis latviešiem dusiešona vietā lietot vārdu atsapyusšona. Tiklīdz šī ziņa izplatījās, kāds kaimiņu draudzes bazneickungs jauninājumu krasi nosodījis, uzstājot, ka lūgšanu grāmatās rakstītais teksts nekad nevar būt kļūdains, jo to ir parakstījis pats bīskaps!

Latgolas Vōrds, 1932, nr. 35.

Laganovskis, Pasaules atklāsme, 1987, Rīga, 289.

S. Ulanowska. Łotysze Inflant Polskich, 1891, Krakow, 11.