
Ināra Groce
Foto: Māris Maskalāns
Saudzējamais Lubāns
Rēzeknes upe, izceļojusi no otra Latvijas lielākā ezera Rāznas, sametusi līkumus ap Rēzekni un lauku viensētām, ietek Latvijas lielākajā ezerā – Lubānā. Lai, savācot palu vai vasaras seklos ūdeņus, caur vienīgo ezera izteku Aivieksti uzsāktu savu tecējumu līdz Daugavai un pēc tam uz jūru. Lubāna ezers, kurš kopā ar Lubāna dīķu sistēmu ir iekļauts Lubāna mitrājā, tiek uzskatīts par maģisku vietu. 19. gadsimta enciklopēdijā Lubāns aprakstīts kā vēl lielāks un pat dēvēts par Mare Lubanicum. Viktors Vasiļevskis mūs pavada iepazīšanās braucienā pie daudz pieredzējušiem Lubāna zvejniekiem, lai dabas stāstu atklātu cilvēku redzējumos, vēsturē un pārdomās par darāmo tagad un rīt.
Pasaulē vairāk apdraudētās putnu sugas Lubānā
Lubāna mitrājs 2002. gadā bija noteikts par Ramsāres vietu atbilstoši 1971. gada Ramsāres konvencijas „Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi“ kritērijiem. Pavasara un rudens migrācijas laikā Lubāna ezeru un apkārt esošos dīķus pastāvīgi apmeklē apmēram 20 000 ūdensputnu. 225 putnu sugas te ir novērotas, bet 185 šeit ligzdo, kas ir 85% no kopējā ligzdojošo sugu skaita Latvijā. Te ir atrodamas arī pasaulē vairāk apdraudētās putnu sugas – grieze, ķikuts, jūras un vidējais ērglis. Šīs teritorijas hidrogrāfisko tīklu papildina 9 upes un blīvs meliorācijas kanālu un grāvju tīkls. Lubānam ir vienīgā izteka – Aiviekstes upe. Lubāns ir arī vienreizējs ar to, ka tas ir lielākais iedambētais ezers Eiropā. (Fakti no „Latgales Lingvoteritoriālā vārdnīcas I“, 2012, 424. lpp.).
Teikas par Lubāna izcelsmi
Nu raizes taida Lūbona nabejis, bet tamā vietā bejis mozs prūdeņš. Reiz divas mōsas velējušas drēbes uz to prūdeņa un cālusēs ļūti lela mygla. Vīna māōsa teikuse: „Moseņ, velēsim dreižōk, jo mygla lela atīt kai Lūbons.“ Un, tikku mōsa šitūs vōrdus teikuse, tyulen tas prūdeņš pōrvērtīs par ļūti lelu azaru un mōsas ar vysom drēbem nūsleika. Nu to laika cēlīs Lūbona azara nūsaukums. („Latviešu tautas teikas: Izcelšanās teikas“, 1991, 255. lpp.)
Lupus voi Lubus, kū romīši gūdynōja kai augleibas dīvu Lupercus, asūt atmiņas nu cilvēces vysilgōkōs „ūjošonas un ūrōšonas eras“.(..) Ari seņbaltu dialektūs beja kupli porstōvāti seņsenejī ūjōšonas – ūrošonas vōrdi… Ari ļupus – lubus vōrdu latvīšim uzgloboj Lubōna azars. (B. Briška „Latgola muna tāvzeme“, 1984, 43. lpp.)
Cik zivju Lubānā
Viktors Vasiļevskis ir gan pagasta vecākais, gan arī ir zvejnieks. Nagļos iebraucis pēc dienesta armijā kā zivkopis. „Zvejoju pats no 1985. gada, un tad laika gaitā var secināt, ka zivju paliek aizvien mazāk. Tas, kas bija agrāk un ir tagad, nesalīdzināt. Zivju resursi samazinās visur. Braucu makšķerēt arī uz Peipusu un Alūksnes ezeru. Alūksne šajā gadījumā varētu būt tāds veiksmes stāsts. Pilsētas ezeram piesaista daudz makšķernieku, un licencētā makšķerēšana nostrādā. Tā tiek saņemti līdzekļi, lai veiksmīgi papildinātu zivju krājumus. Toties Lubānā licencētā makšķerēšana neko nemainītu. Te zivs uz makšķeres neķeras.. Ezers purvains, zivju dabīgās barības ir pietiekoši, tāpēc vizulis plaudi un līdaku nemāna. Rets gadījums, kad līdaka ir izbadējusies un sēklī paķer vizuli. Arī cilvēku tik daudz nebrauc.
Tiek piešķirtas dotācijas zivju mazuļu ielaišanai, bet no nebrīvē audzētajiem izdzīvo kādi procenti 10. Mazuļi ir pieraduši pie dzīves vannā – noteiktā laikā baro, kad ielaiž dabīgā vidē, tie apjūk, nav kur apmesties, dabisko ienaidnieku ir daudz. Iet bojā, ne kurā katrā ūdens krātuvē izdzīvos šie mazuļi. Tas ir variants dīķsaimniecībai, bet ne dabiskai videi ezeros. Lubāna ezerā zivju ienaidnieks ir straujie ūdens kritumi. Pavasarī viss pilns līdz dambim, zivis iznārsto, un pēc tam, kad tikko izlaiž no ikriem, ūdens līmenis strauji nokrītas, tā zivis tajās pļavās arī paliek, nepaspēj pārvietoties dziļākos atklātajos ūdeņos. Vidējais ūdens dziļums Lubānā šobrīd ir septiņdesmit centimetri. Ziemas apstākļos, kad ledus biezums būs ap trīsdesmit līdz piecdesmit centimetriem, zivis var slāpt.“
Par cilvēku attiecībām
Juris Smočs ir vecākais Lubāna zvejnieks, stāžs tiek lēsts septiņos gadu desmitos. Dzīvē ir pabijis lielos un svarīgos amatos, bet vienmēr ir vilcis dzīvot un strādāt pie ezera. „Ar ezeru kā ar mammu, aizbrauc, izdomājies, pat reizēm paraudi un dzīve paliek priecīgāka,“ saka Juris. Vārdu Jurim vecāki ir izvēlējušies par godu Pirmās Latvijas brīvvalsts Tieslietu ministram – Jurim Pabērzam, kura dzimta dzīvojusi kaimiņos. Nesa kristīt uz Gaigalavas baznīcu un Jura vārdu ielika. „Piecu sešu gadu vecumā es jau pārkāpu ezera malu. No tēva paņēmu murdu, iebridu garajos zābakos, un pirmais loms man bija septiņas līdakas. Prieks bija liels, jo pietiekami lielas tās līdakas izrādījās. Tad pavasarī pat sami pa Aivieksti ezerā piegāja. Tagad sami nav redzēti, lielākā karpa, ko ezerā nozvejoju, ‒ 22 kg 700 g, lielākā līdaka ‒ 6 kg, zandarts – 8 kg.“
Smoču viesmīlīgā māja
Nagļos ciemiņus vienmēr sagaida ar ceptu vai kūpinātu zivi uz galda. Jurim arī visas atmiņas par zvejniecību vai medībām. Īdeņas ciems jau vienmēr bijis neatkarīgs un draudzīgs, saukts par 16. republiku. Tagad gan vairs tā nav. „Oi, Jezu, Dīveņ,“ Juris nopūšas un piebilst, „lai nav pēdējā tikšanās šajā sētā. Kādreiz Čepānis, kad bija Saeimas priekšsēdētājs, sēdēja šajā mājā un dziedāja, un labi tosti bija. Gorbunovs arī te ciemojās. Ciemiņi un cilvēki piepilda mājas ar savu enerģiju un klātesamību, kas paliek. Ko es darīju, būvējot mājas un pērkot mašīnas – strādāju! Papildus strādāju par atsveķotāju mežā, biju arī priekšnieks, no darba atnākot, atkal strādāju. Tad vēl strādāju par mežsargu. Iekrāju naudu un sāku būvēt māju. Mežā strādāju dikti. Kad sāku strādāt zivsaimniecībā, tad šo māju pabeidzu.
Vai tagad no darba ezerā varētu uzcelt māju? Es domāju, ka ne. Tagad mums nav daudz tīklu. Šodien bijām ielikuši tikai 400 metrus. Visu nedēļu ziņo lielu vēju, bet tas zvejniekam nozīmē vissliktāko, kas var būt. Tā tīklus piedzen, ka pa dienu nevar iztīrīt.“
Ezers un niedres
„Par ezeru visi iebraucēji ir sajūsmā. Agrāk ezers daudz vairāk pārplūda. Esmu braucis no mājas pagalma līdz Gaigalavas skolai ar laivu. Ne velti te akmens laikmetā esot bijusi jūra. Platības ziņā taču lielākais ezers, bet ierobežots ar dambjiem. Agrāk te pļāvām sienu, niedru tad tādu nemaz nebija. Te viss tika pļauts, tāpēc arī niedres neauga, tagad tikai niedres sākušas augt. Kādreiz augustā, pīļu medību sezonas atklāšanas laikā, pāri visam ezeram esmu pārbridis kājām. Sekls ūdens. Niedres tomēr nedaudz traucē. Laivā esmu dzimis, tur arī miršu. Man ir prieks par mana amata turpinātājiem, abi dēli ir zvejnieki. Mazdēliņš arī brīvdienās brauc ezerā. Būs dzimtas turpinājums.“
Dārgie dīķi
Uzņēmīgajam Jānim Birzem pieder viesu māja pie Kvapānu dīķiem. „Dīķi pieder pagastam, un tajos nav ļauts zvejot. Dīķi aizaug ciet, pēc kāda laika, neko nedarot, dīķi pārpurvosies. Tajās niedrēs vairāk putni nedzīvo. Kad es sāku šajā vietā apmetos, te bija liels atklāts ūdens spogulis, niedru nebija. Mēs te vienu stūrīti pļaujam vēl tagad, redziet, cik tas labi atsedzas. Ja tagad nopļautu vēlreiz, tad pavasarī niedru praktiski nebūtu. Man nav tik daudz līdzekļu, lai par savu naudu tos dīķus pļautu, augstas izmaksas. Jābūt līdzsvaram, nevar būt kaut kā par daudz. Kur līdzsvars? Ja aizaugs viss un nebūs ūdens spoguļa vairāk, pīlēm nebūs kur dzīvot. Dīķu dibenā niedres veido dūņas. Zivis saslimst.
Visi jau grib svaigas zivis, tāpēc nedrīkst dīķus aizaudzēt. Ūdens nav labs, notiek rūgšanas procesi, ja tajā pūst niedres. Zivis arī tādos apstākļos negrib augt. Tagad ar kolēģi pāriesim zvejot uz ezeru.
Lubāna ezera apsaimniekošanu tieši ietekmē valsts politika, tas ir dabas liegums. Ierēdņu politika ir smaga, par situāciju ārpus Rīgas netiek domāts. Ir jāizveido sabiedrības vidusslānis, jo šobrīd valstī ir tikai bagātie un nabagie. Uzņēmējiem ir grūti kaut ko atļauties, attīstās tikai valsts un pašvaldības budžeta iestādes. Uzņēmējiem labāk necensties, jo vairāk strādā, jo vairāk parādā. Ļoti maz tādu, kuri dzīvo labi, ja nu vienīgi zemniekam laba raža. Darbaspēks ir aizbraucis, palikuši tie, kas nevar vai negrib strādāt. Ar dabu un acīm vien nedzīvosi, vajag kaut ko arī dvēselei. Lai tevi nevājā naudas līdzekļu trūkums. Ar to visi kari un naidi sākas, kad tās naudas trūkst. Strādā ņemies, bet paliec parādā. Prasa naudu, bet strādāt nevēlas. Tā jau īpaši nesūdzos, ir rokas, ir veselība. Aizeju medībās, nomedīju gaļu, uz veikalu neeju. Ogas, sēnes mežā salasu, ko man vairāk vajag?“
Niedru izmantošanas bizness
„Esmu izplānojis biznesa veidu – niedres pļaut un spiest granulās, kādas 20 darbavietas sanāktu. Tad sākās jautājums par īpašumu. Uzrakstīju iesniegumu nodot nomā, man pat Lubāns tika iekļauts pļaušanā. Tiklīdz sākās īpašumtiesību jautājums, tā viss apstājās. Bet jebkuram projektam darbība jānodrošina 5 gadus. Bija arī tirgus noiets, tās pašas niedru granulas dedzināšanai, bet arī.. jāgatavo izsoles noteikumi pēc MK noteikumiem, kuros pateikts, ka niedres drīkst pļaut. Bet līdz šim brīdim nav izsoles noteikumu. Domāju, ka šādos brīžos ierēdņi būtu jāsoda par bezdarbību. Es par saviem riskiem atbildu ar saviem īpašumiem, bet ar ko atbild ierēdnis?“
Labākā zivs nāk ar cīņu
Jānis Bērziņš mūs sagaida ar lāsumainu līdaku, rīta zvejas lomu. Tieši pēc lāsumiem var noteikt, kurā ezera vietā tā ir izaugusi. „Te kādreiz bija laba zāle, hektāru nopļauj tikpat daudz kā citiem pļavās. Tagad ezera vidus attīrās, mazāk ir niedru ezera vidū. Jumtiem šī niedres neder. Vajag izaudzēt pirmo ataugumu, tad nopļaut un tad nākamajā gadā būs labs.“
Jānis ir profesionāls zvejnieks no 1969. gada, ir redzējis, kā dambjus būvē un uzlabo ceļus.
Viņš labi pazīst ezeru, īpaši savu pusi no Madonas rajona. Tāpat kā citi ezera zvejotāji uzskata, ka par zemu tiek nolaists ezera līmenis un tas traucē zivju attīstībai. „Lubāna ezers ir mākslīga ūdens krātuve, viss tikai no cilvēka saimnieciskās darbības ir atkarīgs. Tas īpaši būtiski pie slūžām un Meirānu kanāla slūžām. Visu laiku ir sadarbība ar „Latvenergo“, vai legāla vai nelegāla, bet hidrostacijās ūdens līmeni vasarā nomet tik ļoti, ka no tā cieš zivis. Tur ir iestāžu intereses. Bet no zemā ūdens līmeņa visas lielās līdakas iziet ārā.“
Jānis ezerā brauc ik pēc divām dienām. Lai dabūtu zandartu, iekšā jādodas pieci kilometri ar laivu. Karpu ezerā jau gandrīz nav, noķertās ir veiksmīgi aizmukušas no dīķiem. Toties kādreiz karpu lomi bija pa kilogrami12.
„Mums savā laikā bija runa par niedru pļaušanu, bet zivju inspektori teica – ja pļauj, tad arī jāvāc ārā. Niedres rodas tikai tāpēc, ka ezers dzīvo savos mēslos. Senāk, kad bija dienvidrietumu vējš, visi dienviddambja saneši savācās tur, kur jaunais ceļš, trūdvielas palika uz vietas, ar tām bagāts ezers aug ciet. Ūdens ir pietiekami tīrs. Te kādreiz es par tām teritorijām starp rajoniem interesējos, dabūju Ulmaņa laika meliorācijas plānu. Tajos laikos uzskatīja, ka zemes trūkst, te gribēja iegūt papildu lauksaimniecības zemi. Šobrīd mēs esam ar lauksaimniecības zemēm bagāti un varam atļauties ezeru. Var sarīkot unikālas medības, ir ziemeļu pīles un zosis, pārāk liela gulbju populācija, bet tie necieš sīkos kaimiņus.
Esmu pensionārs, nosvinēju 71 gadu, kamēr ir iespēja, strādāju, jo bērniem ir jāpalīdz. Dēls strādā mežos. Ir problēmas ar realizāciju mūsu pusē, bet, ja nav zivs, nav arī naudas. Patīk šī lieta, un tas ir dzīvesveids. Lubāns ir mūsu dzīve, tas ir tāpēc, ka te cilvēki kopj zemi. Lielo pilsētu iedzīvotāji uzskata, ka laukos viss – āboli, dārzeņi – aug paši no sevis. Burkāni arī, ņem un ēd. Bet laukos ir jāstrādā līkiem pirkstiem, lai tas viss augtu. Tā dzīve iekārtota, ka jāpūlas un jācīnās. Sēnes un dzērvenes lasīt patīk, un spiningošana ir slimība. Cilvēks vienreiz dzīvo un mirst, bet tas ir viens periods starp šiem momentiem, kas ir skaisti jāpavada. Ar spiningu noķerta līdaka pavisam cita nekā ar tīklu. Ar cīņu dabūta.“
Zvejnieku ieteikumi Lubāna saudzēšanai
- Palielināt rūpniecisko zvejas tīklu acs atļauto lielumu uz piecdesmit milimetriem esošo trīsdesmit vietā, lai mazās zivtiņas neķertos tīklos.
- Lubāna ezeru varētu atjaunot, nodrošinot migrācijas ceļus ar Daugavu un Rāznas ezeru. Mazo hidroelektrostaciju uz Rēzeknes un Aiviekstes upēm dēļ zivis nemigrē, no Daugavas uz nārstu Lubānā netiek. Vēl traucē arī slūžas Meirānos. Mazajās hidroelektrostacijās lašveidīgās zivis spēj pārvarēt labirintus un aiziet uz augšteci, bet miermīlīgajām saldūdens zivīm šie zivju ceļi ir tikai skata pēc. Lubāns ir ieskauts, te ir sava zivju populācija, kāda tā ir, tāda ir. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc zivju populācija vairs tik labi neatjaunojas.
- Jāpieņem lēmumi par karmorānu populācijas mākslīgu samazināšanu, jo šie putni nežēlīgi saplosa zivis.
Paraksti pie bildēm:
Pirms gadiem desmit ieceļoja pirmie trīs baltie gārņi, toties tagad no Baltkrievijas ieceļojošo balto gārņu populācija ir milzīga, saistīta ar klimata sasilšanu. Gārņi pie laivām ir pieraduši. Lielais baltais gārnis jeb sudrabgārnis, dažkārt vienkārši baltais gārnis (Ardea alba) ir liela auguma gārņu dzimtas (Ardeidae) putns, kas pieder gārņu ģintij (Ardea). Sudrabgārnis tiek salīdzināts ar eņģeli, jo ir mirdzoši balts tāpat kā gulbis. Tikai, paceļoties gaisā, gulbja spārni skaļi švīkst, bet sudrabgārnis paceļas gaisā bez trokšņa, „gluži kā nemateriāla būtne“. Vasaras beigās un rudeņos lielie baltie gārņi mēdz pulcēties lielos baros, lielākais novērots 2008. gadā, kad zivju dīķos pie Lubāna bija koncentrējušies ap 350 sudrabgārņiem. Baltais gārnis ir konkurents mūsu pelēkajam gārnim.